Kā jau katrs pirmklasnieks, kurš uzsācis mācības Latvijas skolā, arī man bija dota iespēja dziedāt korī un piedalīties kādā no skolas deju kolektīviem. Atceros, ka, lai arī vairumam manu klasesbiedru bija samērā labas balsis, tikai daļa no viņiem noturēja interesi šajos pulciņos piedalīties arī turpmāk. Es biju viens no tiem, kuriem dalība korī likās ļoti aizraujoša. Protams, mēģinājumi bija gari un grūti, taču tā kā mūsu kora vadītāja bija ļoti aizrautīga un entuziastiska, viņa spēja aizraut arī skolēnus un rezultāti parasti bija ļoti labi. Kā viens no atzinības veidiem bija došanās uz Dziesmu svētkiem. Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki ir liels pasākums, kas pulcē labākos jaunos koristus un dejotājus no visas Latvijas. Atceros, ka mani pirmie skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki man bija liels izaicinājums, jo pirmoreiz varēju bez vecāku uzraudzības pārnakšņot Rīgā. Atceros, ka sākotnēji, stāvot uz lielās estrādes skatuves, jutu uztraukumu, taču, kad kopā ar tūkstošiem citu jauniešu uzsākām pirmo dziedāšanu, izjutu, kā teju ar ikvienu no viņiem esmu uz “viena viļņa”. Varētu teikt, ka tā bija pirmā reize, kad es tā pa īstam “noreibu”. Nevis no alkohola vai kādām citām substancēm, bet tieši no dziedāšanas spēcīgās pieredzes. Tāpēc ikkatram jaunietim, kuram ir spējīga balss vai talants uz dejošanu, iesaku nepadoties un izcīnīt iespēju piedalīties Dziesmu un deju svētkos. Tā būs pieredze, ko neaizmirsīsi tad, kad sen jau vairs nebūsi jaunieša gados.
blog Šūna 