Mākslai vajag telpu

Tie, kas seko līdzi Rīgas kultūrvides aktualitātēm, jau visticamāk mazliet ir kas zināms par fonda “Mākslai vajag telpu” aktualitātēm. Tomēr es zinu, ka daudzi vienaldzīgi paiet garām viņu veidotajiem objektiem, nemaz nerunājot par rīkotajiem pasākumiem un to galvenajam mērķim. Fonda “Mākslai vajag telpu” pirmuzdevums ir Mūsdienu mākslas muzeja dibināšana Rīgā.

Kamēr lielākajās (un pat ne tik lielās) Eiropas pilsētās tiek finansēti modernās mākslas muzeji, Rīgā tāda joprojām nav un, lai arī bijušas vairākas šāda muzeja izveides ieceres, tās vienmēr iestrēgušas, tā arī nenonākot līdz nekādam jēgpilnam rezultātam.

Fonda mērķis nav tikai klajš un akls protests šīs netaisnības priekšā, bet, šķiet, ka fonda locekļi ļoti aktīvi cenšas arī norādīt uz modernās mākslas lomu kopējā kultūrvides kontekstā, kā arī veicināt sabiedrības interesti par mākslu un kultūras norisēm.

Tagad arī daudzi žurnālisti gan mēģina noskaidrot patiesos iemeslus Latvijas mākslas nozares skumjajam liktenim, un patiešām šķiet, ka ir panākta neliela (bet tomēr) kustība šajā jomā, raisot diskusijas, plānus un dažādas ieceres identificētās problēmas risināšanai. Fonda aktualitātem iespējams sekot tā vietnē http://www.makslaivajagtelpu.lv, kurā arī iespējams uzzināt daudz vairāk par fonda pamatprincipiem un veiktajām darbībām

Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki – mana pirmā pieredze

Kā jau katrs pirmklasnieks, kurš uzsācis mācības Latvijas skolā, arī man bija dota iespēja dziedāt korī un piedalīties kādā no skolas deju kolektīviem. Atceros, ka, lai arī vairumam manu klasesbiedru bija samērā labas balsis, tikai daļa no viņiem noturēja interesi šajos pulciņos piedalīties arī turpmāk. Es biju viens no tiem, kuriem dalība korī likās ļoti aizraujoša. Protams, mēģinājumi bija gari un grūti, taču tā kā mūsu kora vadītāja bija ļoti aizrautīga un entuziastiska, viņa spēja aizraut arī skolēnus un rezultāti parasti bija ļoti labi. Kā viens no atzinības veidiem bija došanās uz Dziesmu svētkiem. Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki ir liels pasākums, kas pulcē labākos jaunos koristus un dejotājus no visas Latvijas. Atceros, ka mani pirmie skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki man bija liels izaicinājums, jo pirmoreiz varēju bez vecāku uzraudzības pārnakšņot Rīgā. Atceros, ka sākotnēji, stāvot uz lielās estrādes skatuves, jutu uztraukumu, taču, kad kopā ar tūkstošiem citu jauniešu uzsākām pirmo dziedāšanu, izjutu, kā teju ar ikvienu no viņiem esmu uz “viena viļņa”. Varētu teikt, ka tā bija pirmā reize, kad es tā pa īstam “noreibu”. Nevis no alkohola vai kādām citām substancēm, bet tieši no dziedāšanas spēcīgās pieredzes. Tāpēc ikkatram jaunietim, kuram ir spējīga balss vai talants uz dejošanu, iesaku nepadoties un izcīnīt iespēju piedalīties Dziesmu un deju svētkos. Tā būs pieredze, ko neaizmirsīsi tad, kad sen jau vairs nebūsi jaunieša gados.

“Ausma” ir atnākusi

Pēc šīs filmas iznākšanas kinoteātros dzirdēju daudzas neizpratnes pilnas atsauksmes, kuras par atsaukmēm tomēr grūti nosaukt. Daudzi bija neizpratnē – kas tas tāds par kino, ne noteikta stāsta, ne īsti scenārija, kaut kādi izgriezumi – ko tas viss nozīmē? “Atkal mums te kaut kādu moderno kino uzņēmuši..” daudzi purpināja. Lauris Reiniks tikmēr tviterī paspēja pasūdzēties, ka tādu “Ausmu” vispār nezina, nav redzējis, bet ir neapmierināts, ka filmai, kuru kinoteātros apmeklējuši tik maz skatītāji, ir iedots tik liels valsts finansējums. Lūk, tad gan man saskrēja dusmas. Es “Ausmas” seansu gaidīju ar nepacietību, jo viņas “Kurpe” – melnbalta humorpilna, vienlaikus jēgpilna un vizuāli fantastiska kino pērle man savulaik bija viens no brīnišķīgākajiem kino piedzīvojumiem – īpaši tāpēc, ka pamanījos to noskatīties kinoteātra “Splendid Palace” lielajā zālē, kurā pirms dažiem mēnešiem sakasīju pēdējos pārpalikumus no sava Ferratum aizdevuma un aizgāju arī uz “Ausmas” seansu.

Par “Ausmas” sižetu, aktieriem, filmēšanas gaitu un vēstījumu šoreiz neizpaudīšos. Par to var iepazīties dažādos medijos, recenzijās u.tml. Izteikšu vienīgi īsu viedokli par to, kāpēc uzskatu, ka tādām filmām kā “Ausma” IR jābūt.

Šādai skatītāju neizpratnei, manuprāt, nav pamata. Jā, zinu daudzas filmas, kuras mēģina izskatīties vizuāli iespaidīgas, tajā pazaudējot jebkādu saturu un kļūstot par bezjēdzīgu paštīksmināšanos un spēlītēm ar kinematogrāfiju, bet man tiešām nav saprotams, kāpēc nolasīt “Ausmas” kadros, no kuriem katrs šķiet kā atsevišķs mākslas darbs, daudziem nav iespējams nolasīt tajā ietverto vēstījumu, ja pat es – jauns, padomju laikus nepiedzīvojis cilvēks, tomēr daudzus no tiem nolasīju. Daudzus – noteikti nē. Iespējams, pie vainas ir atšķirīgā “kino valodas” lasīšanas pieredze starp paaudzēm un arī mūsdienās joprojām pastāvošā vēlme pēc kino, kas visu pienes uz paplātes – parāda, kur ir problēma un kur tās atrisinājums. Bet galu galā – dzīvē viss taču nekad nav tik vienkāršī un man liekas ļoti negodīgi, ka tas pats tiek prasīts no kino.  Protams, mēs varam vēlēties palikt tajā līmenī, kur visai banālie “Rīgas Sargi” vai ļoti vājais, bet masām pievilcīgais “Izlaiduma gads” saglabājas kā mūsu kino pērles, bet tas ir apmēram tas pats, kas ASV aizmirst Stenliju Kubriku un Kventinu Tarantīno un samierināties ar “Amerikāņu pīrāga” tipa filmām. Nesmīdiniet. No visas sirds ceru sagaidīt to laiku, kad arī mūsu valsts kinoskatītājs būs izaudzis līdz tādam līmenim, kurā var apēst pārtiku, kas mazliet cietāka par ierasto biezeni. Tā garšīgāk 🙂

 

Par “Meistaru un Margritu” VDT

Tie, kas iecienījuši doties uz teātri, pavisam noteikti būs ievērojuši lielo rosību kultūr- un teātrmīļu, kā arī kritiķu vidū, runājot par vienu no jaunākajiem Valmieras Drāmas teātra uzvedumiem – Ināras Rogas režisēto izrādi pēc Mihaila Bulgakova romāna „Meistars un Margarita”. Tā kā tas ir literāri monumentāls darbs, kas neapšaubāmi atzīstams kā viens no izcilākajiem absurda literatūras darbiem, kurš iedvesmojis veselu pulku mūsdienu rakstnieku, režisoru un citu mākslas jomu pārstāvju, šāda uzmanība, saprotams, nav nepelnīta.

Tā kā ne tuvu neesmu teātra eksperts vai kritiķis, šis īsais apskats noteikti nav uzlūkojams kā profesionāli vērtējama kritika, tomēr kā skatītājs es uzskatu, ka varu sniegt pietiekami objektīvu un uz konstruktīviem spriedumiem balstītu novērtējumu.

Pirmkārt, sākšu ar labo un apsveicamo izrādē. Protams, neieslīgšu sižeta un naratīva atstāstā, tā kā daudziem labi zināms tas, cik komplicēts un samežģīts, un sarežģīts darbs ir „Meistars un Margarita”. Tā noteikti ir aktieru atlase un viņiem piešķirto lomu izvēle, ko Roga ir paveikusi diezgan meistarīgi un profesionāli, šķietami mērķtiecīgi ne vien piešķirot īstajam aktierim īsto lomu un raksturojumu, bet arī samērā smagi strādājot ar katra individuālā personāža īpatnību izkopšanu un atspoguļojumu. Tomēr vērīgam un centīgam skatītājam nepaliks nepamanīts estētiskais eklektisms jeb dažādu efektu sajaukums, es pat teiktu jūklis, kas dažbrīd šķietami mulsina ne tikai skatītāju, bet pat pašus aktierus.

Vai bija nepieciešams mēģināt 3h garā izrādē iekļaut pilnībā visu pašu par sevi apjomīgo romānu – stipri apšaubu. Daudz vienkāršāks, vieglāks un pašpietiekamāks efekts rastos, ja Roga būtu izvēlējusies kādu vienu konkrētaku ievirzi, kurā fokusēt izrādes centrālo būtību. Veidojot romāna „sazipoto” versiju uz skatuves, viss kļūst diezgan haotisks un izkliedēts, tāpēc pašās beigās izrādi pametu ar mazliet tukšu piegaršu un vilšanās sajūtu, jūtot, ka izrādei bija liels potenciāls attīsties kādā skaistā uzvedumā. Taču iespējams izrādei nepieciešams laiks attīstīties, pārveidoties un nonākt līdz savam optimālajam veidolam, tāpēc noteikti iesaku dot tai iespēju. Kas zina, varbūt pēc gada tas pats „Meistars un Margarita” sniegs krietni vien skaidrāku un iespaidīgāku teātra pieredzejumu.

“Meistars un Margarita” VDT

Krievu satīras un patieso, vienlaikus neticamo noveļu meistara Mihaila Bulgakova zināmākais romāns “Meistars un Margarita” šogad Indras Rogas režijā iestudēts Valmieras Drāmas teātrī un savu pirmizrādi piedzīvoja 2. oktobrī. Vai tā ir laba vai slikta ziņa? Kā to ņem. No vienas puses, Indrai Rogai šī nav pirmā sastapšanās ar Bulgakova daiļradi. Vēl pavisam viņa Valmierā iestudēja “Zojas dzīvokli” – savulaik izrādi apmeklēju arī es un jāatzīst – gan aktieru, gan režisores sniegums mani patīkami pārsteidza, tāpēc varētu domāt, ka arī šoreiz I. Rogai šis iestudējums varētu izdoties. No otras puses, tas ir “Meistars un Margarita” – romāns, kura sižeta pienācīga vizualizācija ir pa spēkam vien retajam. Rogas iestudētajā izrādē darbībā vērojami, manuprāt, izcilākie VDT aktieri – Ivo Martinsons, Elīna Vāne, Januss Johansons, teātra uzlecošā zvaigzne Mārtiņš Meijers un daudzi citi. Scenogrāfiju izrādei veidojis Mārtiņš Vilkārsis.

Skatītāju vērtējums līdz šim brīdim – lielākoties ārkārtīgi pozitīvs, izrādi raksturojot kā tādu, kuru iespējams noskatīties vienā elpas vilcienā. Normunds Akots  Latvijas Avīzē nav taupījis visai skarbu vērtējumu, sakot – “izrāde iespēlēsies, pieslīpēsies, kaut ko droši vien pamainīs arī režisore, taču pirmais iespaids ir tāds, ka Rogai īsti neizdodas pakļaut materiālu savam konceptam.” Citu teātra kritiķu vērtējumu (piemēram teātra aktuālo procesu vietnē Kroders) vēl gaidām, taču skaidrs ir viens – ir noteikti vērts ieskatīties VDT mājaslapā un iegādāties šīs izrādes biļeti, kamēr tā vēl ir pieejama. “Meistars un Margarita” varētu kļūt par vienu no šīgada teātra notikumiem.

Izrāde – Pieaugušie.

Pirms pāris mēnešiem biju devies uz izrādi Latvijas Nacionālajā teātrī ar nosaukumu ‘‘Pieaugušie”.
Šī izrāde likās ļoti interesanta vien tāpēc, ka tā notika jaunajā teātra zālē, kas atrodas teātra sānā. Šī zāle ir daudz reiz mazāka un skatītāji atrodas tuvāk aktieriem.

Šī izrāde bija ļoti interesanta un es to iesaku noskatīties visiem, jo tā liek mazliet apdomāties par dzīvi.
Šī izrāde stāsta par vienu jaunieti, kurš ir nolēmis sarakstīt grāmatu par to, kādi ir kļuvuši viņa kādreizējie klasesbiedri un draugi. Tā nu viņš ceļo gan pa pasauli, gan pa Latviju, lai uzzinātu, cik ļoti viņu sasniegtie sapņi atšķiras no tiem ,kurus viņi vēlējās toreiz un cik ļoti ir mainījušies viņi paši, viņu personības un tā tālāk.
Izrādes laikā galvenais varonis sastopas ar vairākiem,gan neērtiem, gan šokējošiem momentiem un atklāj daudz detaļu par savu dzīvi.
Personīgi mani šī izrāde pamatīgi ietekmēja, tāpēc es to ļoti augstu rekomendēju ikvienam!

Kāpēc apmeklēt ”Žurka nāk”?

Kā jau minēju iepriekšējā rakstā – katru gadu Latvijas Nacionālais teātris iestudē izrādi ”Žurka”. Šī izrāde ir ļoti izcila tādā ziņā, ka tā klaji un vienkārši, bet tajā pašā laikā arī nopietni, pasmejas par katra gada izskanējušajiem politiskajiem notikumiem. Un tā nu sanāca, ka man pirms pāris dienām, mazāk kā nedēļas, sanāca aiziet uz šo satriecošo izrādi! Vīlies tik tiešām nebiju!

Šogad šī izrāde apskatīja ļoti daudz politisko tēmu, kas bija notikušas kopš pagājuša gada izrādes.
Tika apskatītas tēmas par politiķu izdarībām, kā piemēram, Kaimiņa ”Vai tu zini kas es esmu?”, Sudrabas ”Tā neesmu es.”, neizdevušos prezidenta runu utt.
Tika apskatītas tēmas, kas ļoti ilgu laiku dominēja tvnet.lv un citos ziņu portālos un mēdijos.
Kā piemēram, tika pasmiets par Ušakova mīlestību pret Rīgu, Solvitas neiekļūšanu saeimā, par to, ka šis gads ir Raiņa gads un ka Rainis šobrīd kapā veļās otrādi un citām lietām.

Bez vēl jokiem un ļoti labiem aktieriem, kuri ļoti profesionāli un ar ļoti lielu vizuālo līdzību atdarināja politiķus, bija arī vēl citi ļoti interesanti izrādes tēli, kā piemēram, Suitu sievas, kas ar ļoti skaistiem un patiesi tiešiem pantiņiem apdziedāja to, kas notiek Latvijā.

Izrāde ir viennozīmīgi viena no labākajām vismaz komēdiju ziņā. Tā ir iespēja nejusties atstumtam no valsts politikas pat tad, ja kam tādam pieslēdzies vien pa retam!

Rīgas Operas festivāls 2015.

Šī gada vasaras vidū (no 5. līdz 18.jūlijam) Latvijas Nacionālajā operā noritēs ļoti spilgts un vērienīgs operas mūzikas festivāls -”Rīgas Operas Festivāls 2015, Viva Puccini”. Šis festivāls pirmo reizi būs veltīts tikai vienam komponistam un viņa daiļradei.

Itālietis Džakomo Pučīni, kuram par godu noritēs šī gada festivāls, ir ļoti populārs komponists, kurš ir sakomponējis 13 operas, no kurām vairākas, kā piemēram ”Toska”, ir visvairāk  izrādītākās operas izrādes pasaulē. Interpretējot viņa darbus, ļoti daudzi Latvijas Nacionālās Operas mākslinieki ir guvuši ievērojamus panākumus un atpazīstamību.

5. un 12.jūlijā tiks izrādīta Pučinī opera ”La Boheme”
6. un 14.jūlijā tiks izrādīta opera ”Manon Lescaut”.
10. un 16.jūlijā tiks izrādīta pasaulē populārā un iemīļotā opera ”Toska”.
11. un 18.jūlijā tiks izrādīts Nacionālās Operas jauniestudējums ”Le Villi”. Šī opera pasaulē ir reti tikusi iestudēta un viens no iemesliem varētu būt tāds, ka tā bija komponista pirmā opera, tāpēc katram operas mūzikas baudītājam ir obligāti jāapmeklē ”Le Villi” izrāde.
13. un 17.jūlijā tiks izrādīta vēl viena pasaulē ļoti populāra un iemīļota operas izrāde, kuras nosaukumus vien ir dzirdējuši gandrīz visi, ”Madama Butterfly”, kuru pats komponists ir pārveidojis vairākas reizes, jo nav bijis ar to apmierināts.

7.Jūlijā tiks atskaņots festivāla gala koncerts, kura pirmajā daļā skanēs operas ”Messi di Gloria”,kas personīgi ir mans festivāla favorīts.

Biļetes uz festivālu jau ir pieejamas un nopērkamas internetā, kā arī Nacionālās Operas kasēs.

Jāredz katram!

Dailes teātris piedāvā plašu programmu ar izglītojošām, jautrām, kulturālām un kvalitatīvām teātra izrādēm visa mēneša garumā. Bet no visām tur redzētajām izrādēm manās acīs iekrita viena izrāde, kas ir par ļoti populāru mūsdienu Latviešu problēmu. Izceļošanu, par latviešu došanos laimes meklējumos ārzemēs.

Dailes teātra izrāde ”Izraidītie” ir izrāde, ko derētu noskatīties katram latvietim, kuram vai nu kāda paziņa ir ārzemēs vai arī kurš pats plāno doties ārpus Latvijas darba un laimes meklējumos. Izrādē ir parādīts, ka ne viss ir tik labi, kā tas izskatās un savā ziņā visa izrāde ir parādīta no tumšās puses darba meklējumiem ārzemēs.

izrāde sākas ar to, ka Apvienotajā karalistē ar autobusu ierodas bariņš ar savā starpā nepazīstamiem cilvēkiem no Latvijas. Tad pie izkāpšanas viņu visu pases tiek paņemtas ar aizbildināšanos, ka tās tik pārbaudītas un tā autobuss aizbrauc un nekad vairs netiek redzēts ar visām pasēm. Un tā cilvēki izklīst.
Tā seko līdzi te diviem, te vienam galvenajam varonim un viņu likstām Apvienotajā karalistē. Kā viņi ierodas, kā atšķeļas viens no otra, viens otru pazaudē un te atkal atrod vēlākā laikā, citādos apstākļos, kad viss ir krasi mainījies.

Izrāde piedāvā visādu emociju gammu – sākot no pārdzīvojumiem, kas izsauks visu jūsu, skatītāju, līdzjūtību un beidzot ar humoru, kontrastam, kas izsaukts visos skatītājos smieklu vētru.

Šī ir viena no izrādēm, ko obligāti jāredz. Tā neatstās vienaldzīgu nevienu. Iesaku visiem!

Bet ņemiet vērā, ka izrāde ir 18+!!

Labākā teātra izrāde Latvijā.

Es esmu kultūras cilvēks un man bieži vien ir sanācis apmeklēt visāda veida kultūras pasākumus, pārsvarā vien piespiedu kārtā, jo darbs man tāds. Ir ļoti bieži sanācis paviesoties uz visādām teātra izrādēm. Varbūt ne uz tik ļoti daudz izrādēm, lai es varētu 100% garantēt, ka kāda no tām ir labākā mūsu valstī, bet vismaz esmu redzējis pietiekami,lai es varētu izteikt savu viedokli šajā jomā.

Katru gadu Latvijā tiek uzvesta ļoti īpaša teātra izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī, kas atsaucas uz pērnā gada notikumiem un izskata tos komēdijas veidā. Šo teātra izrādi sauc par ”100 gramiem žurkas” un to vada Latvijā popularitāti ieguvušais teātra tēls Žurka Kornēlija.

Šī teātra izrāde savā ziņā ir politiski izglītojoša, jo tā ar humora izjūtu izklāsta patiesi vairāk vai mazāk asākos notikumus mūsu valstī, kas notikuši iepriekšējajos gados. Tiek apskatītas visādu veidu politiskās problēmas, deputātu izlēcieni, loģikas trūkumi un tamlīdzīgas lietas.

Izrāde ir ļoti pozitīva un smieklīga un ar tādiem jokiem, kurus  vairāk vai mazāk var saprast ne tikai visi latvieši un ne tikai visi pieaugušie. Es noteikti ieteiktu katram iegādāties biļeti uz nākamā gada izrādi, kas visticamāk būs kaut kad Februārī, un izbaudīt to. Jau tagad varu minēt, ka teātrī noteikti tiks apspriesti šī gada karstākas galvas ”deputāta” Artusa Kaimiņa izlēcieni un uzvedība.